Kā jau iepriekš tika minēts, Mazo Oli bieži vien notur par Norvēģu
lāci… nu arī par Somu lāci… Jāsaka, ka vakardienas piedzīvojums liek domāt, ka līdz Norvēģu lācim vēl tālu…
Acīmredzami, Mazais Ole nav piedzimis ar slēpēm pie kājām, kā Norvēģu lāči… Jāsaka gan, ka Latvijā Ole bieži uzkāpj uz slēpēm, kad tas mūsu ziemās ir iespējams, bet tas laikam ir nieks salīdzinājumā ar to, ko nozīmē slēpot šeit… Sajūta kā esot uz slēpēm pirmo reizi… Nesaproti kāpēc tie koki tur pie kājām ir vajadzīgi… Tikai traucē pārvietoties! + visam vēl viņus nevar no novaldīt ne novadīt… Iet pašas kur grib, ne tur, kur Ole grib, lai viņas iet… Nemaz nerunāsim, ka slīd uz visām pusēm, bet visvairāk nepareizajā virzienā… uz atpakaļu un jo īpaši kāpjot kalnā augšā – uz leju… Nu ticamības labad jāsaka, ka arī tad, kad vajag iet uz leju, iet leju, bet tādos ātrumos, ka nemanot Ole attopas ar galvu sniegā… Visticamāk kreisais gurns Mazajam Olem šodien ir zils… Sāp jau nu pēc vella… Bet jāsaka, ka to ir vērts piedzīvot… Tādus ātrumus ar distanču slēpēm pa kalnu uz leju ; )
Turpinājumā – Mazais Ole dosies arī slidot…
P.S. Labāk ir būt par Latvijas lāci… Pie tam Latvijā šobrīd sniegs ir daudz vairāk!!!