Var teikt, ka aizvadīta jau otrā diena Karlsruhē. Lietas pamazām sāk nokārtoties, pamazām. Ja pirmā diena tika pavadīta stresā un neziņā gan par dzīves vietu, gan par citu formalitāšu kārtošanu, tad šobrīd formalitātes jau ir aiz muguras, atliek vien atrast dzīves vietu. Tas gan ir garš stāsts, kurā Mazais Ole negrib iedziļināties.
Atgriežoties pie virsraksta, pilsētas centrālā daļa ir pietiekami kompakta, lai visu nepieciešamo varētu sasniegt kājām ejot. šobrīd ielās cilvēku daudz, tāpat dažnedažādu ielu kafejnīcu, starp kurām lavierēt… Par kājāmgājējiem šeit ir padomāts – savi luksafori un pat mašīnas respektē un laiž gājējus tur, kur tām nevajadzētu apstāties. Tiesa pārvietošanās kājām prasa laiku…
Kopš Norvēģijas liels Mazā Oles draugs ir velo. Šodien izdevās izmēģināt pilsētu no velobraucēja skatu punkta. Pirmajā brīdī bija neizpratne, pa kurieni tad šajā pilsētā riteņbraucējs drīkst pārvietoties – brauktuvi vai ietvi… izrādās visādi. Atsevišķās vietās gar lielajām ielām ir nodalītas riteņbraucēju joslas, savukārt centrā ir pat vairākas tikai riteņbraucēju ielas. Vajag tikai laiku, lai pielāgotos. Un riteņbraucēji ir tikpat traki kā Trondheimā. Pluss riteņbraukšanais – pilsēta ir plakana. Laikam tomēr Trondheimas kalni pietrūks.
un pēdējais, bet ne mazāk interesantais pārvietošanās veids tram-train jeb tramvajs, kas pārvietojas gan pa pilsētas ielām un tramvaja sliedēm, gan pa dzelzceļa sliedēm. Tieši ar šo Karlsruhe ir slavena un daži Mazā Oles bijušie kursa biedri atcerēsies plānošanas kursa projekta darbu, kurā tieši šis piemērs tika apskatīts. Kopumā var teikt, ka ērti un šo pāreju tā īsti nemaz nejūt. Kā tas tehniski tiek risināts, nav ne jausmas. Bet nu visnotaļ plaši izmantots un ir lielā cieņā, īpaši satiksmes nodrošināšanai starp piepilsētas ciematiem. Šo transportlīdzekli Mazais Ole pamanījās izmantot vakar. Tiesa sliežu pilsētā ir daudz un tikpat kā citus sabiedriskā transporta līdzekļus neredz…
Tātad, kur visbiežāk var izjust šo robežu klātbūtni? Tā jau, šķiet, varētu teikt, ka nekur, tomēr ikviens, apbraukājot Latviju, piefiksē uzrakstus, kas norāda par administratīvajām robežām, tāpat kartēs šīs līnijas ir savilktas un varētu domāt, ka tas ir arī viss… Bet ne visur dabā ir uzraksti, kas vēsta par attiecīgo rajonu vai novadu un vēl retāk par pagastu (pagastu atšķirības gan nav tik izteiktas), tomēr arī tur ir jūtama robežas klātesamība, kā? Dažādos veidos…
