Robežas…

Sen lācēns neko nav ierakstījis, bet šoreiz ne tāpēc, ka nav ko rakstīt, bet gan tāpēc, ka ir pārāk daudz ko rakstīt…

Ne pārāk sen Mazais Ole, dodoties izbraukumos pa Latvijas plašumiem, nonāca pie interesantām atziņām (pārāk garām, lai atrakstītu atziņu sadaļā)… bet turpinot par atziņām, tās saistās ar robežām, administratīvajām, tiesa gan nezinu kurām – rajoniem vai novadiem vai kaut kur starp abām… atsevišķos gadījumos noteikti rajoniem. Varētu šķist ka šīs robežas ir tikai mākslīgi kaut kur uz papīra novilktas un eksistē tikai papīros un dabā jeb fiziski nekādi nematerializējas, vismaz Mazā Oles prāt tā daudziem varētu šķist… Sākotnējie novērojumi robežu sakarā tika piefiksēti jau sen, laikā kad vēl pastāvēja rajoni… jāatzīst gan, ka šī novadu būšana ir sajaukusi Mazajam Olem galvu…’

Tātad, kur visbiežāk var izjust šo robežu klātbūtni? Tā jau, šķiet, varētu teikt, ka nekur, tomēr ikviens, apbraukājot Latviju, piefiksē uzrakstus, kas norāda par administratīvajām robežām, tāpat kartēs šīs līnijas ir savilktas un varētu domāt, ka tas ir arī viss… Bet ne visur dabā ir uzraksti, kas vēsta par attiecīgo rajonu vai novadu un vēl retāk par pagastu (pagastu atšķirības gan nav tik izteiktas), tomēr arī tur ir jūtama robežas klātesamība, kā? Dažādos veidos…

Atgriežoties pie Mazā Oles izbraukumiem, pāris pēdējos lācēns spilgti ir saskāries ar šo robežu fizisku klātbūtbūtni, ja tā to var nosaukt, pie tam klātbūtne dažādos aspektos. Kā pirmais jāmin brauciens Pļaviņas-Ērgļi-Cēsis… jāatzīst, ka šo maršrutu otreiz tuvākajos gados atkārtot nevēlētos. Atgriežoties pie robežām, balstoties tikai uz ceļa kvalitāti vien varēja piefiksēt administratīvā reģiona maiņu… ceļa sākumposms, bijušā Aizkraukles rajona robežās bija noasfaltēts (šis fakts bija patīkams, jo dodoties izbraukumā nebija jaunākas kartes par 2000. gada un tur viss posms attēlots grantēts), turpinājums gan bija graujošs… zemes ceļam pašam par sevi nebūtu ne vainas, tāpat ir zināms, ka Ērgļu puses ceļi ir slaveni ar saviem līkumiem… īsteni rallija cienīgs apvidus… taču arī zemes ceļi mēdz būt dažādas kvaliātes… pieļauju, ka mūsu izbraukuma laikā slapjais un lietainais laiks tos bija padarījis vēl smagākus, jo katrs kalns mūs sagaidīja ar briesmīgu mīkstām smiltīm piebērtu zemi, savukārt zemākajās vietās gadījās šis tas izskalots… noskaloti bija arī kalni, atsedzot tikai bruģim līdzīgu segumu – tikai akmeņi… Varētu jau teikt – ko tur daudz pašvaldība tur var izdarīt – un Mazais Ole domāja tāpat līdz bijušais Madonas rajons netika šķērsots un iegriezāmies bijušajā Cēsu rajonā… aina pavisam savādāka – ceļš gan tas pats zemes, ar tādiem pašiem līkumiem tikai aizdomīgi maz smilšu piebērto bedru braucot kalnup… arī bruģi tik daudz nemanījām… un gar ceļmalām vietumis izrakti grāvji… varētu jau teikt sīkums, bet kā atšķiras ceļu kvalitāte…
Pieļauju, ka šis nav vienīgais posms, kur dažādu rajonu/novadu robežās esošie ceļi atšķiras kvalitātes ziņā. No otras puses – gribētos visiem ieteikt reizi dzīvē šo posmu izmēģināt, kaut vai tikai, lai izjustu to Vidzemes augstienes fenomenu… reljefs, daba, cilvēki, viensētas, ciemi – ainava… Latvijā citur tādas nav…

Ceļu kvalitāte gan nav vienīgais, kas norāda par administratīvās teritorijas robežām… Šorīt Mazais Ole devās nelielās sportiskās izklaidēs uz tādu jauki vietu, ko paši viņi dēvē par Alšvangu…
Jau šķērsojot novada robežu, pārņēma savādākas sajūtas… tradicionālās novada zīmes vietā uzraksts, kas vēsta par iebraukšanu Suitu kultūrtelpā… ceļmalas pārpurvojušos ezeriņu apņem dūmak, kuru caurlauž saules stari… īpaši… Turpinot ceļu atklājas aizvien jauni elpu aizraujošie skati – sakoptas ceļmalas, dažnedažādas norādes uz dažādiem objektiem – murkšķu audzētavu, veco suitu ceļu, kā arī Alsungas un Alšvangas zīmes, abas… Jā, suitiem ir neliela lielummānija un izteikts lepnums par savu identitāti, bet tas taču nemaz nav slikti!
Šīs ir vairāk tādas emocionālas un ar sajūtām uztveramas atšķirības, ne tik fiziskas kā ceļu kvalitāte. Un tas patīkami parāda, ka esam dažādi un ka ir mums tās robežas ne tikai uz papīra. Kā saka – vietu veido cilvēki, kas tajā ir, tostarp tie arī nosaka robežu starp divām blakus esošām vietām un jo īpaši to cik šī robeža ir pamanāma.

Šo pašu varētu attiecinār arī uz Eiropas un Pasaules robežām – brīvajām un īpaši stingrajām un pat skandalozajām… Šobrīd, kad Eiropas Savienību var brīvi izbraukt krustu šķērsu, tiek mēģināts nojaukt robežas ne tikai tajā formālajā veidā, bet arī mēģināt mazināt šīs atšķirības – vienot un sapludināt vienotā sistēmā un organismā Eiropu… Par laimi jāsaka, ka atšķirības vēl ir daudz, tieši mentalitātes un ģeogrāfijas ziņā, kas līdz ar to rada šo robežu sajūtu… Līdz ar to robežu nav, un tai pat laikā tās ir vēl izteiktākas kā pirms tam, jo cilvēkam tiek dota iespēja pašam saskatīt šo atšķirību un novilkt savu robežu starp Latviju un Lietuvu, Igauniju, starp Lietuvu un Poliju utt.

Iekšēji katrs jūt, kad kaut kas ainavā ap tevi ir mainījies  gan tepat mūsu valsts ietvaros, gan Eiropā, līdz ar to tiesiskās un formālās robežas, uz papīra reiz novilktās līnijas ir gan fiziski gan emocionāli dzīvas robežas.