Puse dienas pavadīta sēžot gultā lasot un mēģinot izprast pasniedzējas neizprotamo domu gājienu… Nevar tak būt, ka tādi kartogrāfijas pasaulē skaļi uzvārdi kā Bertin, Monmonier un MacEachren būtu sarakstījuši muļķības…
Tad nu īsteni tipiski Mazajam Olem tika sēdēts un domāts, domāts… nu tā domāts, kā domāja lācens ar zāģu skaidām galvā…
Un ko Mazais Ole izdomāja? To, ka šoreiz neizpratne par lietām ir nevis lācim un nevis trim diži gudrajiem vīriem, jo kā gan savādāk viņi būtu varējuši sarakstīt tik daudz labu lietu, bet gan pasniedzējai, kura pati visos savos izklāstos ir apmaldījusies, jo kurš gan saprātīgs cilvēks vienu un to pašu lietu pasniegtu dažādās lekcijas sadaļās un vēl uzdotu pat sešus jautājumus, uz kuriem jāsniedz viena un tā pati atbilde…
Bet par ko gan vispār ir runa? tie, kam ko izsaka augstākminētie trīs uzvārdi pareizi minēs, ka par kartēm. un tā taču ir arī viena no Mazā Oles mīļākajām tēmām (: tad nu jā, šoreiz topā ir tematiskās kartes – statiskās un dinamiskās, interaktīvās un ne tik interaktīvās, ar laiku kā atribūtu, ar laiku kā zīmi/simbolu vai pat ko pārāku, bet galvenais – kartes par izmaiņām, lai kādas tās arī nebūtu… grafiskie elementi, dinamiskie elementi, sastādīšanas metodes, dažādi karšu tipi un vēl, vēl vēl… patiesībā pārāk daudz priekš Mazā Oles pie tam viss tik sarežģīti. Kāpēc nevar vienkāršāk? parastā karte, nu tāda, kas uz papīra drukājama un tad tās visas pārējās – ko datorā skatīties? vai arī vienkāršās kartes un tad tās ar, kur vis kaut kas kustas un ir visādas pogas kur var visu ko citu vēl ar klāt apskatīties – nu visu kas ienāk prātā – mirgojošas gaismiņas, lēkājoši simboli… bet nē, ņem un sarežģi – viena statiska karte, vairākas statiskas kartes, viena dinamiska karte, vairākas dinamiskas kartes, animēta karte, izmaiņu karte, dejas karte, šaha karte, karte ar laiku, karte bez laika un sazin tik kādas vēl tās kartes…
Jācer, ka vismaz miegu netraucēs tās kartes, kas joprojām pa galvu maisās…
