Tiem, kas seko – solītais turpinājums…

Tiesa, pagājusi jau vēl viena diena vairāk, taču neliels ieskats Mazā lāča 13.08.2010…

Kārtējo reizi nākas atzīt, ka trīspadsmitās piektdienas Olem ir vairāk veiksmīgas nekā neveiksmīgas ; ) no rīta testa distance tikai faktiski nolidota – jā, lai ko neteiktu visi citi, Trondheimas meži ir Mazā Oles meži, un tie purvi – mmm…
Arī dienas turpinājums bija jauks – kārtējā saulainā diena… izdevās pat pasnaust pirms pēcpusdienas darba cēliena…
Par pēcpusdienā paveikto – pašiem prieks, cerams arī citi nu jau šodien to novērtēs lielajā noslēguma pasākumā…
Melnais kaķis tieši Oles priekšā piebremzēja nevis pārskrēja pāri ielai… sakritība? jeb tomēr likumsakarība…
Arī velosipēds klausīj alabāk un ātrāk kā parasti… Vai Mazais Ole ir stiprs?
Tāpat tika sagaidīti jaunie “zvēriņi” Trondheimā studentu gaitās, tiesa tas prasīja aktīvu telefonisku komunikāciju starp vairākiem cilvēkiem – ko mūsdienās iesāktu bez mobilajiem telefoniem?
tāpat ilgi gaidīta un tomēr negaidīta tikšanās vakarā : )

Laikam vēl sīkāk atskaitīties nevajag ; ) tikai vakarpusē visam noslēgumā atspirdzinošs lietus… sen jau vajadzēja… skaista un darbīga piektdiena un ne maņas no negatīvām lietām… šķiet 13 tiks iemīļots vēl vairāk kā līdz šim…

Hjem

Mazais Ole tiešām jūtas kā mājās…
Varētu šķist dīvaini, jo runā visi nesaprotamā valodā, lai gan – nu jau pamazām arī tā valoda pazīstamāka kļūst… tad nemaz nerunāsim par pazīstamajām ielām/šķērsielām un pagalmiem… pat vietējā veikalā pārdevējas atpazīst… bet nekas nespēj pārspēt sajūtu, kad tevi pēkšņi sveicina dažādi cilvēki un Mazajam Olem pat nākas brītiņu padomāt, lai saprastu kas par cilvēkiem un kā viņi tevi pazīst… jo taču Moholtā cilvēki nāk un iet… bet vienalga sajūta kā mājās : ) starp savējiem!

Viens gads

Tieši šobrīd ir pagājis gads kopš Mazā Oles pirmās ierašanās dienas Trondheimā… Tas bija tieši pirms gada – mazs, apmulsis Lācis ieradās Trondheimā, nesaprata kāpēc viņš ir šeit un ko viņš šeit dara… Visapkārt viss liekas tik liels un svešs, istaba tik tukša un nemājīga, cenas tik briesmīgi augstas… tomēr laikapstākļi silti un aicinoši…

Ir pagājis gads… Mazais Ole atkal sper tos pašu soļus – Trondheimā… ne vairs tik bikli un nedroši, bez mulsuma, ar pārliecību un smaidu sejā : ) Tas pats 5. autobuss, kas dodas uz Dragvolu… Nemaz vairs ne tik lielā universitāte, kas ar savu masveidīgumu pirms gada nomāca… un kalni vairs nav tik augsti un stāvi… Studentu ciemats, kas nu jau kā sveicinot senu draugu sagaida – sarkanajām mājelēm un pazīstamajām takām… Jaunie studenti smaidot nāk pretī – nodomā: “Savējais”…  Šķiet tūlīt tik atliks pieiet pie 49. nama un virtuvē atkal gaidīs vecie draugi… Bet nē, ne šoreiz…

Ir pagājis gads un nu vairs tik var iegriezties īsākās vai garākās brīvdienās… Tomēr ir tik jauki… Tik daudzkas šeit piedzīvots, tādas atmiņas… Un ir patīkami atgriezties : ) un atcerēties visu kā bija… un piedzīvot ko jaunu, nebijušu un noteikti neaizmirstamu!

Ar riteni purvā

Pēdējā laikā kaut kā arvien vairāk to velo piedzīvojumu Mazajam Olem…bet šķiet neviens nespēs pārspēt šodienas…

Dodoties veikt fotodokumentāciju projekta vajadzībām vienā no tuvējiem Trondheimas  mežiem, precīzāk Estenstadmarka, Mazais Ole iebrauca ar riteni purvā…
Tā kā šobrīd sēžu mājās pie datora un šo rakstu, tad var secināt, ka Mazajam Olem viss ir kārtībā, par laimi jāsaka, ka arī ritenim! Vispār Mazais Ole šodien veica savā ziņā pat ekstremālu treniņu un noteikti vairāk kā veloorientēšanās būtu pieņemami – tādus bezceļus… Purvs jau ir tikai viens sīkums, vēl jau visādi izcirtumi, meži dažādā biezumā, nogāzes dažādā stāvumā, ceļi un bezceļi… Tam visam šodien Mazais Ole izcīnījās cauri ar velo…

Varētu teikt, dulls tas lācis, bet ko lai saka par tiem pārējiem, kas ar velo pārvietojušies tieši turpat, jo pat purvā varēja sazīmēt vismaz vēl 3 citu velosipēdu atstātās pēdas… Lai gan – no Norvēģiem visu ko var sagaidīt…

Bet patīkami pārsteidza mājupceļš, kad lejā no kalna varēja satikt tik daudzas pretīmnānošas smaidīgas sejs, pie tam pārsvarā bērni ar lielām somām, guļammaisiesm, teltīm un paklājiņiem… Rādās, ka augšā taps vismaz Kāpas tipa telšu pilsētiņa (savējie sapratīs)… Līdz ar to var teikt, ka brīvdienas ir sākušās arī Norvēģijā! Bet Mazajam Olem atlicis sakravāt somas pēc veiksmīgās pēdējās ekspotīcijas un rīt doties iekarot citu ziemeļu zemi… Vismaz pagaidām…

bet… gaidām atgriešanos…

Trakais riteņbraucējs…

Augustā, Septembrī un vispār rudenī (jeb Norvēģijas laika pirmajā pusē –pirmajā velosezonā) Mazais Ole nespēja vien brīnīties par pārgalvīgajiem norvēģu veloseipēdistiem uz ielām… Pa kalniem brauc, pat teiktu “lido” lejā tādos ātrumos, ka nespēj ne acis pamirkšķināt, te pārvietojas no ietves uz ielu, ta atkal atpakaļ – kā vien ērtāk… te apbrauc visādus šķēršļus gandrīz vai zem mašīnas riteņiem… te atkal gandrīz nones kājāmgājēju… Norma? Jeb velosipēdistu bezkaunība? Raksti bijuši arī vietējā presē… Par velosipēdistu vietu satiksmē jorpojām nav skaidrs… Traucē gan automašīnām uz ielām, gan ggājējiem uz ietvēm… Lai gan abās ir pielāgotas zonas tieši velosipēdistiem… un tā tas ir šeit Norvēģijā… tad jau var nebrīnīties, ka Latvijā šai jomā ir bardaks… Bet ne par to Mazais Ole gribēja rakstīt…

Pie to, par ko brīnies pusgadu atpakaļ, var tik labi pierast, ka šodien pāris autovadītāji gan jau nolamāja Mazo Oli, kad viņš uz sava velo veica visai pārdrošus gājienus… te izleca kādam autovadītājam preikšā no ietves, tiesa viņš pārāk nesteidzās, bet gandrīz uzskrēja virsū citam, kas parādījās pēc kādiem 300 metriem iegriežamies mazajā ielā… atkal uz ietves gandrīz gājējam virsū… tad gandrīz saskrienoties ar citu riteņbraucēju pie luksofora… šķiet pavisam ikdienišķi…

Tā jau varētu teikt, dulls tas lācis un lāčiem riteņus dot nevajadzētu…  bet zolīdi ģērbušās sievietes uz velo ar kurpēm uz ievērojama papēža un teiksim tā, vecumā ap 40, pārvietojās vēl ātrāk… Tad jau laikam vēl ir kur pilnveidoties

Svinam…

Un ja jau Mazais Ole kaut ko svin, tad kā parasti, ar pienu, šokolādes kūku un jasmīnu tēju… mmmmmm

Eksāmens ir aiz muguras, lai gan likās, ka pasniedzējs speciāli salicis tādus jautājumus, uz kuriem Mazais Ole nezina atbildes… Un uzvedināšanas mēģinājumi visu padarīja vēl trakāk… Bet vispār, mutiskajiem eksāmeniem nav ne vainas, vairāk un biežāk tādus : )

Bet tā aiz loga līst lietus un nu tiešām ir sajūta, ka esmu atkal Norvgē, jo karstās dienas uz velo nebija nemaz tik viegli panesamas… Pie tam lietus lāses kā reiz aizskalo prom visas domas, kas bija šā rīta eksāmenā, lai visu varētu sākt no jauna ar svaigu galvu!

Teorētiskās gastronomiskās izvirtības…

Laikā, kad Lācim būtu jādomā par gatavošanos noslēdzošajam eksāmenam, viņš nodarbojas ar citām lietām, no kurām pēdējā aktīvākā var tikt apzīmētā ar teorētiskām gastronomiskās izvirtībām… Teorētiskām, jo pagaidām visas izvirtības saistās ar recepšu lasīšanu…

Vispār jau Lāči ir tādi kāri radījumi… Bet nu viss sākās ar to, ka Mazais Ole ar Mazo Miju izdomāja nosvinēt Norvēģijas studiju beigas ar kūku… Kūka nesagādātu nekādas problēmas, ja vien lielā daudzumā nebūtu pieejami rudzu milti, kas rezultējās ar recepšu meklēšanu, vai no rudzu miltiem ir iespējams izcept kūku… Ir, bet par to kādu un atsauksmes pēc nedēļas nogales…

Taču tā bija tikai viena jeb pirmā recepte, kas ieveda Mazo Oli azartā… Pēdējie vakari tiek pavadīti dažnedažādu ēdienu recepšu valstībā… Un Mazajam Olem tas patīk, tā vien rosina ķert pēc priekšauta un doties uz virtuvi kaut ko no tā visa izmēģināt…

Taču interesantāk par pašu recepšu lasīšanu un ēdienu pagatavošanu ir pats meklēšanas process… Ko tikai nevar uzzināt meklējot receptes internetā… Informāciju par ēdieniem, produktiem, to izcelsmi, pagatavošanas knifiem, vēsturi…

Vai Mazais Ole no ģeogrāfiska Lāča pārtaps par gastronomisku Lāci?

Atgriešanās

Pēc gana ilgas prombūtnes, nacionālo svētku un citu brīvdienu (ne)-izbaudīšanas Latvijā, toties veiksmīgas bakalaura darba pabeigšanas un aizstāvēšanas, Mazais Ole diezgan komplicētā veidā ir atgriezies Norges zemē. Šķiet visi apstākļi mēģināja to aizkavēt – sākot ar nelāgām pašsajūtām un priekšnojautām, līdz pat lidmašīnas un vilciena lielāku un mazāku aizkavēšanos un visbeidzot ar kondicioniera radītu saaukstēšanos – tas tomēr nav izdevie un te nu Lācēns atkal sēž savā ziemeļu zemē, tiesa papīriem un formulām apkrāvies steidz pabeigt iekavētos darbus un gatavojas eksāmeniem… Bet ne jau tas ir tas būtiskākais…

Norge maijā…
Pirmo reizi Mazais Ole jūt īstenu pavasari arī ziemeļos. Tiesa, ka šeit viss aizkavējas par pāris nedēļām, jo ievas ir pašā plaukumā un visapkārt smaržo tiešām pēc pavasara, tā īsteni. Tver ar katru elpas vilcienu!
Saule spīd daudz un dikti (varbūt tikai šodien), bet šis siltums ir pavisam nopietns traucēklis mācībām. To pašu gan varētu teikt, par nebeidzamo gaismu… Pulkstens jau pāri desmitiem vakarā, bet gaišs kā dienā. Un līdzīgi būs vēl arī pēc stundas, kad kaut kur rietumos saule manāmi, ar zaļganu atblāzmu, pazudīs okeānā, tomēr savu gaismu vēl dos. Jā, arī šeit (šķiet salīdzinoši dienvidos) nakts tumsu šajā laikā nepiedzīvot. To Mazais Ole konstatēja jau pagājušajā naktī braucot vilcienā no Oslo. Pat Oslo pusnaktī nav īstas tumsas… Jāsāk pierast, lai gan, ne uz ilgu laiku… Nemaz nemanot pavisam drīz Lācēns dosies mājup… Bet atkal ne pēdējo reizi…

17. Maijs…

turpinājums sekos…