Pēc vairāk kā mēneša pauzes beidzot ir atgriezies Trondheimlike weather… Ar lietu un mitrumu, kurš jau bija aizmirsts, un paliek arī siltāks… Kā reiz laikā, lai varētu mierīgi, bez pārmetumiem par jauko laiku ārā aiz loga, nodoties jaukajam studiju procesam ar uzsvaru uz gatavošanos eksāmeniem… Jā, tas nav nekas neparasts – Norvēģijā eksāmeni jau ir pirmajā decembra nedēļā… Mazajam Oles pirms-eksāmenu laiks nekad nav paticis, bet šis ir vel trakāks kā jebkurš cits… Pie tam, atšķirībā no citām valstīm un augstskolām, kur apmaiņas studenti ir tādā kā īpašā statusā un uz viņiem mēdz skatīties tā kā caur pirkstiem, Norvēģija par laimi vai nelaimi nav šis gadījums… Patiesībā sanāk strādāt vēl vairāk kā ikdienas norvēģu studentam… Bet vismaz nav garlaicīgi un laiks muļķībām… Jācer, ka arī iegūtās zināšanas atmaksāsies un sanāks likt tās lietā, kaut vismaz tik daudz, lai kādu citu apgaismotu dažnedažādos ar ģeo-saistītos jautājumos… Ir pat jau nedaudz sanācis… Tie, kas jautā jau paši to zin : ) Sīkāk gan par pirmssesijas trakumu runāt negribu – nav mīļa tēma un cerams Mazajam Olem izdosies tuvāko dienu laikā visas nebūšanas sakārtot un nokārtot…
Nezinu vai jau tiku minējis par savu jauko 18. novembri, kad pārmaiņas pēc pirmo reizi, cik vien to spēju atcerēties, šī diena nav brīvdiena, bet gan ir jādodas uz skolu pie tam uz esejas prezentāciju… Bija mazliet dīvaini… Labi, ka vismaz daļēji eseja bija arī par Latviju… Pārsteidza tas, ka pasniedzēja pat prezentāciju noslēgumā teica, ka mums noteikti šī diena ir jān0svin… Kopā ar Mazo Oli šo priekšmetu apgūst arī vien latviešu meitene… Neteiktu, ka bez svinēšanas iztiktu – šis tas jau bij, minimālajā līmenī… Himna tika nodziedāta un amatpersonu runas, ja ne noklausītas, tad vismaz izlasītas… Tas gan lika par šo to padomāt… Negribētos teikt nevienu sliktu vārdu, lai gan sakāmais ir… Un tad vēl tie pārmetumi visiem Latviju pametušajiem… Sevi gan pie šīs kategorijas nepieskaitu, pieļauju, ka kāds pieskaitītu gan… Es esmu šeit tikai lai studētu un pēc vērtīga gada atgriezīšos, pavisam noteikti! pat draugu ieteikumi to nedarīt, ja ir labākas alternatīvas un piedāvājumi, un nav jau tā, ka nebūtu, bet pavisam vienkārši – ir arī pāris iemesli kāpēc ir vērts atgriezties! Tāpat dzirdot tos pārmetumus un aptaujas un aicinājumus rakstīt, kāpēc latvieši aizbrauc… tas liekas absurdi un nesaprotami… Nu nav tajās ārzemēs zelta bedres… Arī tur ir cilvēki bez darba, ar problēmām… Zinu vienu paziņu, kas jau labu laiku pa Londonu dzīvojas un mēģina atrast darbu… Nu nav tā, ka katram, kas aizbrauc viņu met pakaļ… Tiesa Latvijā ir vēl bēdīgāk, bet aizbraucot mēs neko nemainīsim – no tā jau labāk nepaliks… Un nav arī tā, kā liela daļa saka – ko tad es, es jau neko nevaru izdarīt, neko ietekmēt… 
Arī tam negribētos piekrist… Jo tu jau neesi vienīgais, kas tā saka, tā saka daudzi… Un, ja katrs no viņiem izdarītu to mazumiņu, to minimālo, ko no viņa prasa, visi kopā tad kaut ko varētu panākt…
Esot prom no Latvijas, lai gan tikai pagājusi trīs ar pus mēneši, tu uz lietām sāc skatīties savādāk un lietas pārvērtēt… Mazais Ole atgriezīsies… Un pirmā reize būs pavisam drīz… Vēl nepilns mēnesis baudot norvēģu labumus, kā kāds izteiksies, un neuztraucoties par to, kas ir Latvijā… tā nav… Bet to jau tikai retais spēs saprast… Ko nozīmē dziedāt Latvijas himnu pāris tūkstošu kilometru atālumā no mājām… Ar uz sejas uzzīmētu Latvijas karodziņu… Mūs, nedaudzos latviešus šeit Trondheimā apskauda… Vai par velti?
