Pēc ilgiem laikiem atkal bija iespēja izbaudīt meža burvību. Nav jau tā, ka nekas līdz šim netika darīts, bet KIT Campus vai Weinberg OL kaut kā īsti neatbilst meža definīcijai. Tad nu netipiski ziemas brīvdienas tika pavadītas Baltijas jūras piekrastes mežos baudot kāpas un vēju. Par laimi arī par veselības nedienām vismaz uz kādu stundu varēja aizmirst. Patīkami

Jāsaka, ka atgriešanās Baltijas jūras piekrastes mežos notika šķiet vispatīkamākajā vietā – Ventspils piedzīvojuma parka orientēšanās poligonā. Visu cieņu – Mazajam Olem patika. Jauki, ka var piemeklēt gan vienkāršus, gan sarežģītus etapus un iespringt nākas pat Mazajam Olem. Sen nebija būts kāpu reljefā  un sen nebija turēta rokā Latvijas orientēšanās karte, kas diezgan atšķiras no līdz šim pierastajām. Arī vācu kolēģiem, kas bija ciemos, nacās mazliet iespringt, vismaz sākumā jauki. Jāsaka gan, ka Mazo Oli joprojām mazliet biedē atrašanās vienatnē starp tiem bunkuriem un visu citu militāro mantojumu… bet ar visu to – baudāmākā distance/apvidus pēdējā laikā! bet nu, jāatgriežas atkal pie Vācijas piedāvājuma…

Nevarētu teikt, ka tie ir pilnīgs ekvivalents Latvijā zināmajiem, jo pavisam notiekti preču kvalitāte atšķiras, vismaz Norvēģijā. Taču viena kopīga iezīme tiem ir – tie it visur ir vislētākie, un nekas cits jau studentu īsti neinteresē. Lai gan, protams, skatoties no sportiskās veselības puses, tas nav tas labākais variants.

Šobrīd (nu vismaz pēdejos mēnešos) Ja! bija kļuvis par mazā lāča iecienītāko preču zīmolu. Vajag sulu – Ja!; eļļu – Ja!; makaronus – Ja!; maizi – Ja!; sieru – Ja!; šķiņķi – Ja!; šampūnu – Ja!… tā varētu turpināt un turpināt… Taču patīkamas pārmaiņas ierastajā Ja! ikdienā ienesa viena krievu veikala atrašana šai pilsētā… Jāsaka gan, pamatīga veikala ar ļoti pārsteidzošu produktu klāstu, tiesa, tam visam pa vidu var atrast arī iecienīto Ja!, taču paciņa ar uzrakstu – “Rupjais galda sāls” ātri novērš skatienu no Ja! Tāpat tiek atrasti pusgadu meklētie miežu putraimi un pat pelmeņi, nemaz nerunājot par normālu biezpienu un krējumu. Pie tam šie produkti neatrodas plauktos ar uzrakstu – Internationale Spezialitaten, kā vairums citos veikalos. Bet patīkamākās noskaņas radīja kas cits…

Tādas nemirstīgas latviešu vērtības:

Pēc ļoti ilga, nepiedodama klusuma Mazais Ole, vairāk vai mazāk laimīgi tumsā un lielā sniegā ir sagaidījis to jauno 2011. jeb pa austrumu modei – zaķa, kaķa vai truša gadu… Draudzības vārdā gan jāsaka, ka trusis šoreiz ir tuvāks kā nekā pie Trusīša vienmēr var labi paēst daudz garšīga “medus”, tas nekas, ka viņš bieži dusmojas ; )

Bet nu pie patīkamākās dienas daļas – brīvā pusdienlaika un tirdziņa apmeklēšana… Tirdziņus trešdienās var atrast turpat katrā Karlsruhes laukumā, gan Europaplatz, gan Marktplatz, gan vēl citur… vajag tikai meklēt. Un tā atmosfēra tur ir patīkama… smaidīgi cilvēki, svaigi dārzeņi, augļi, gaļa, zivis… garšvielas, tēja… ko tikai sirds vien kāro… Un kā zināms Mazajam Olem tīk gastronomiskās izvirtības…
Pēdējā laikā gan Mazais Ole kaut kā nemanot ir pārgājis uz salātu diētu un jūtas pārsteidzoši labi! un kur gan vislabāk iegādāties salātus kā vietējā tirdziņā no zemniekiem nevis pārbāztā lielveikalā, nezinot no kuras pasaules malas īsti tie dārzeņi nāk!

Šajā otrdienā, spītējot lietum, tika aizvadīts arī pirmais kartes treniņš…

Karte lasījās dīvaini, lai gan var jau pieņemt, ka bija tumsa un Mazais Oles nav radis pie orientēšanās tumsā…, taču jāsaka, ka pāris kartes apzīmējumi likās interesanti… Tāpat sprinta kartē distance ar 40kp un aptuveni 7km, kas, balstoties uz Mazā Oles ilgo orinetēšanās pieredzi, tika piešķirta neapdomājoties, tomēr bija mazliet par daudz. Punktu blīvums liels, ko labi var redzēt arī kartē, tāpēc numerācija tikai pie katra piektā punkta… būtu bijis vērtīgi, ja būtu vēl arī pie pirmā, citādi stāvēšana startā un mēģināšana izprast kurā virzienā tad īsti jādodas paņēma daudz laika!

Apvidus arī interesants, distances sākums pa jauki apgaismoto universitātes ciemata teritoriju, kur tikai jāmēģina saprast kurai mājai pa kuru pusi jādodas, toties turpinājums bija daudzsološs – beigu daļa pa parku/mežu, kurā normāli pat dienas laikā lācis iekšā nelīstu, bet ko tikai nedarīsi nakts melnumā…
Par nožēlu jāsaka, ka Mazā Oles karte šō distanci nepārcieta… tāpēc arī pāris KP vienkārši nesanāca paņemt… rezultātā aptuveni 50 minūtes pavadītas distancē, kuras garums šobrīd jau ir nenosakāms… un secinājums, ka nakts nav priekš Oles! toties pāris vietas gribētu apskatīt dienas gaismā, jo kaut kas tur likās dīvains…

Kartes treniņa noslēgumā jauka pasēdēšana sporta centrā ar Zwiebelkuchen jeb kaut ko līdzīgu sīpolu plātsmaizēm un bezgalīgām sarunām par un ap orientēšanos. Patīkami!
Starp citu, kā sauc Francijas izlases treneri?

Bet šī pirmdiena ar franču valodu nenoslēdza savu francisko stilu. Tieši pēc nodarbību beigām mazā draugu kompānija devās uz īstenu Elzasas provices gardumu pagatavošanu un nobaudīšanu, tiesa tepat vien Karlsruhe kopā ar franču draugiem. Flammkuchen…

Šodienas noskaņa balstās uz ainavas fotogrāfiju un mūzikas savienojumu, kas lieliski atspoguļojas Citādā Latvijā. Kāds ir to redzējis? Fantastiski… fona mūzika ļauj tik labi atslābināties no visa kaut paklausoties tikai piecas minūtes…

īsumā – daudz tiltu, daudz vecu, nedaudz šķību māju, baznīcu, šauras ieliņas, lietus, manifesta gājiens, kuģīši upē, franču valoda, svaigi ceptas maizes smarža un La Petite France… vienkārši fantastiski! par pārējo lai runā nedaudzie attēli… viena no vietām, kura, Mazā Oles prāt, ikvienam būtu jāapmeklē…